Ēriks Eglītis, Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs
Kokapstrādes un lauksaimniecības nozares šobrīd pēc produktivitātes rādītājiem ir Latvijas līderes. Tieši kokapstrādē Latvija ir vistuvāk Eiropas Savienības vidējiem produktivitātes rādītājiem –– 72% (2017. gada dati). Arī lauksaimniecība un mežsaimniecība atpaliek vien nedaudz, sasniedzot 69% no 28 Eiropas valstu vidējiem rādītājiem, kas padara to par otro produktīvāko nozari Latvijā. Lauksaimniecība un mežsaimniecība ir veikusi milzīgu soli uz priekšu, audzējot produktivitāti par 17 procentpunktiem pēdējo 5 gadu laikā.
Tomēr, ja Latvijas līmenī tās ir uzskatāmas par attīstītākajām jomām, kopumā mēs vēl joprojām atpaliekam no citām Eiropas valstīm. Konkurētspējas veicināšanai ir jāturpina augt un attīstīties, savukārt, lai to panāktu, ir nepieciešams audzēt produkcijas pievienoto vērtību.
Lauksaimniecības sektorā eksportspējīga un kvalitatīva ir graudkopība, kuras produktus šobrīd eksportējam diezgan lielos apjomos, dažbrīd ostām pat rodas problēmas ar pārkraušanas kapacitāti. Diemžēl vēl joprojām tās ir galvenokārt izejvielas, nevis pārstrādāti produkti. Ja no šiem graudiem tiktu saražoti produkti, kas aizņem mazāk vietas, tā būtu augstākas pievienotās vērtības prece. Lai audzētu produktivitātes rādītājus, ir jāpagarina Latvijā radīto vērtību ķēde, meklējot un atrodot jaunus produktus, ko pievienot tās galā.
Tomēr lielākais risks un drauds nozarei ir tās sadrumstalotība. Mēs vēl joprojām strādājam salīdzinoši mazās saimniecībās, kas ierobežo iespējas veikt inovācijas, mūsdienīgu mehanizāciju, tādā veidā ceļot produktivitāti.
Lai gan attieksme pret ārzemniekiem mēdz būt pretrunīga, domāju, bez viņiem nozare konkurētspējas un produktivitātes rādītāju ziņā nebūtu tur, kur tā ir šobrīd. Vairs nav tie laiki, kad ārzemnieki bija orientēti tikai uz īstermiņa peļņu, situācija ir sakārtojusies. Piemēram, kad mežizstrādē ienāk tāds uzņēmums kā „Stora Enso”, tas ar saviem standartiem parāda, kā var strādāt. Arī Latvijas Valsts Meži ir daudz paveikuši nozares sakārtošanai un godīgu noteikumu definēšanai, kas padara iespējamu tādu uzņēmumu kā “Stora Enso” ienākšanu. Attiecīgi – ja gribam konkurēt, tad arī pārējiem ir jātiecas uz to pašu līmeni. Lauksaimniecībā ir līdzīgi. Tā ir veselīga konkurence. Tas, kas brīžiem pietrūkst mūsu vietējiem uzņēmējiem, ir lielākas ambīcijas un vēlēšanās patiešām kļūt līdzvērtīgiem. Varbūt varam pakāpeniski doties pretējā virzienā – sākt no viņiem atpirkt platības, konsolidēties un iet plašumā. Jebkurš ārzemnieks ir biznesmenis – ja viņam piedāvās labu cenu, viņš būs gatavs paiet malā. Tas gan iespējams tikai tad, ja ir biznesa plāns ar vīziju, kā šo ieguldījumu atpelnīt.
Protams, attīstībai ir nepieciešamas investīcijas. Mums pašlaik diezgan daudz pārmet, ka, pateicoties pastiprinātajai cīņai ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ir kļuvis grūtāk saņemt kredītus. Tomēr lauksaimniecība noteikti nav tā nozare, kurai par to būtu jāsūdzas, tikai pašiem uzņēmējiem ir jābūt spējīgiem parādīt pietiekami pievilcīgu biznesa plānu, kas veidojas no apjomradītiem ietaupījumiem. Tas nozīmē, ka ir jādomā par biznesa paplašināšanu, kas, attiecīgi, ierobežotā teritorijā automātiski nozīmē kooperēšanos un konsolidāciju. Bez šādām aktivitātēm nav iespēju būtiski attīstīties. Latvijas ekonomikai ir vajadzīgi biznesa cilvēki, kuriem ir uzņēmība un domāšana, kas iet pāri Latvijas robežām. Mūsdienās ir jāorientējas uz sapratni, ka tirgus ir nevis Latvija, bet gan Baltija, Eiropa un visa pasaule. Jo lielāks būs spēks un plašāks produktu klāsts, jo labāk varēsim apmierināt pieprasījumu un strādāt ar lielākiem tirgiem.
Otrs iemesls, kādēļ jādomā par apvienošanos, ir racionāla tehnoloģiju izmantošana. Viens no iemesliem, kādēļ mēs varam runāt par lauksaimniecības salīdzinoši augsto produktivitāti, ir mehanizācijas, tehnoloģiju un digitalizācijas attīstība pamatbiznesā. Tomēr, lai zemnieks atļautos pietiekami jaudīgu tehniku, ir nepieciešams noteikts skaits apstrādājamo hektāru. Kamēr to nav, tehnika neatmaksājas. Jo lielāks zemes apjoms, jo relatīvi mazāks skaits tehnikas nepieciešams tās apstrādei.
Ja pamatbiznesā ir vērojama tehnoloģiski attīstība, tad atbalsta procesi tiek digitalizēti ļoti lēni. Ja runājam par grāmatvedību, personāla vadību, piegāžu vadību, redzam, ka informācijas tehnoloģiju izmantošana atpaliek, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos. Arī šeit, protams, jāņem vērā, ka labumu no digitalizācijas var iegūt vienīgi tad, ja uzņēmums ir pietiekami liels.
Šeit jāmin arī riski, kas saistīti ar darbaspēka resursiem, to pieprasījumu un piedāvājumu. Latvijā darbaspēka piedāvājums ir mainījies – cilvēki nav gatavi par zemu algu strādāt ilgas stundas saulē, vējā un lietū, arī mūsu reģiona kaimiņvalstīs cilvēki vēlas dzīvot arvien lielāka komforta apstākļos, tādēļ ilgtspējīgi domā tie uzņēmēji, kas jau šobrīd automatizē vienkāršos cilvēku darbus. Attiecīgi lauksaimniecībā pieprasījums strukturāli ir kardināli mainījies. Arvien vairāk ir vajadzīgi cilvēki, kas prot strādāt ar datorizēto tehniku, jo mūsdienās traktors vairs nav vienkārša mehanizēta ierīce, bet gan braucošs dators, kam nepieciešams atbilstošas kvalifikācijas vadītājs. Pašlaik esošais pieaugušo izglītības piedāvājums risina darbaspēka izaicinājumus ļoti fragmentāri, un ir nepieciešama nozares iesaiste Nozaru ekspertu padomju ietvaros, lai palīdzētu izglītības iestādēm definēt tirgus vajadzības, un ļautu motivēt bezdarbniekus pārkvalificēties un atgriezties darba tirgū. Arī kopējā izglītības sistēma atpaliek no tirgus diktētajām vajadzībām, ir vērojama augstākās izglītības atrautība no nozarēm. Uzsāktās reformas ļauj cerēt, ka ar laiku situācija uzlabosies, tomēr tas nenotiks ātri.
Vēl, manuprāt, mēs vēl joprojām esam par kautrīgu un nepiedalāmies dziļākā zinātniskā izpētē par to, ko vēl lauksaimniecībā varētu darīt. Teorētiski mums tam resursi ir – Latvijas Lauksaimniecības universitāte, Organiskās ķīmijas tehnoloģijas institūts. Jācer, ka mēs sagaidīsim kādu jauninājumu, jo, lai gan potenciāls ir, praksē diemžēl pašlaik nozīmīgus rezultātus neredzam.
Savukārt, runājot par PVN samazināšanu lauksaimniecības produkcijai, jāņem vērā, ka tas ir vairāk naudas plūsmas jautājums. Mēs orientējamies uz iekšējo tirgu, plānojot, ka, samazinot nodokļus, šeit pieaugs patēriņš. Taču iekšējais tirgus var patērēt tik, cik var. Varbūt par kādu nelielu daļu izdotos samazināt importu, tomēr jāņem vērā, ka imports šeit pastāv ne tikai cenas, bet arī struktūras dēļ. Līdz ar to, ja arī pieprasījuma pieaugums būtu, tas būtu nenozīmīgs.
Tādēļ vēlreiz gribu uzsvērt, ka šodien mēs nevaram skatīties uz nelieliem tirgiem un strādāt ar maziem apjomiem. Ir jārod arvien jauni veidi, kā kāpināt produktivitāti, lai nezaudētu konkurētspēju.
Publicitātes foto